Vairāk nekā divas desmitgades esmu strādājis, lai aizsargātu bērnus no izmantošanas tiešsaistē: vispirms kā Ņūdžersijas Interneta noziegumu pret bērniem apkarošanas vienības vadītājs, vēlāk biju bezpeļņas organizācijas Raven (kuras mērķis ir apkarot bērnu izmantošanu) izpilddirektors un līdzdibinātājs, un tagad uzņēmumā Snap Inc. esmu tiesībaizsardzības un drošības politikas vadītājs. Pildot šos pienākumus, esmu izmeklējis bērnu varmākas, sadarbojies ar cietušajiem un ģimenēm, palīdzējis izstrādāt bērnu drošības politiku un sniedzis liecības Kongresā par izmantošanu tiešsaistē un tehnoloģijām.

Viena atziņa ir palikusi nemainīga: ja cilvēkiem tiek liegta iespēja izmantot kādu konkrētu tiešsaistes vidi, viņi reti pārtrauc darboties tiešsaistē. Viņi vienkārši pārvietojas uz citu vietu. 

Šai realitātei vajadzētu būt galvenajai šodienas debatēs par priekšlikumiem aizliegt pusaudžiem sociālos tīklus. Daudziem šādu priekšlikumu aizstāvjiem ir kopīgs mērķis — veicināt jauniešu drošību tiešsaistē. Jautājums ir par to, vai šīs politikas faktiski sasniegs šo rezultātu.

Migrācijas problēma

Veicot slepenas izmeklēšanas par bērnu izmantotājiem un ekspluatācijas tīkliem, es atkārtoti novēroju tādu pašu modeli. Kad platforma kļuva efektīvāka potenciāli kaitīgas rīcības atklāšanā, pārkāpēji pielāgojās. Kad moderācija uzlabojās, viņi pārcēla savu darbību. Kad tiesībaizsardzības iestāžu spiediens palielinājās, viņi mainīja taktiku. Lai gan aizsardzības pasākumi apgrūtināja darbību atklātībā, viņi meklēja vietas, kur ir mazāk noteikumu, mazāk uzraudzības un vājāki drošības pasākumi.

Tas pats attiecas arī uz jauniešiem.

Pusaudzis, kas vēlas sazināties tiešsaistē, pēkšņi nezaudē šo vēlmi, jo likums aizliedz piekļuvi populāram, plaši izmantotam pakalpojumam. Atjautīgi jaunieši meklē alternatīvas. Vēsture to ir atkal un atkal apliecinājusi. Kad tiek noteikti ierobežojumi, lietotāji atrod citus veidus — no anonīmām tērzēšanas istabām līdz ārvalstīs izvietotām platformām. Pusaudži rīkojas tāpat.

Internets nepazūd. Digitālā komunikācija neizgaisīs. Jautājums nav par to, vai jaunieši dosies tiešsaistē. Jautājums ir par to, kur viņi dosies.

Ne visas platformas ir vienādas

Viens no maldīgākajiem pieņēmumiem šajās debatēs ir tas, ka katrs tiešsaistes pakalpojums tiek saistīts ar vienādu riska līmeni. Tā nav tiesa.

Dažas platformas, piemēram, Snapchat, ir veikušas ievērojamus ieguldījumus uzticības un drošības infrastruktūrā, vecumam atbilstošā dizainā, vecākiem paredzētos rīkos, proaktīvā atklāšanā, ziņošanas sistēmās, satura moderēšanā un sadarbībā ar tiesībaizsardzības iestādēm. Šīs sistēmas nav ideālas, un tās nav arī bezsaistes pieejas bērnu aizsardzībai. Tomēr, ja platformas drošības rīki ir pārdomāti izstrādāti, tie var būt mērogojamāki, konsekventāki un labāk aprīkoti, lai atbalstītu agrīnu atklāšanu, ziņošanu un iejaukšanos salīdzinājumā ar daudzām tradicionālajām pieejām. Tomēr tie rada kaut ko svarīgu — spēju atklāt risku un uz to reaģēt.

Šī iespēja ļauj iejaukties un ziņot par problēmām. Tā ļauj uzņemties atbildību. Spēja atklāt reālu risku un reaģēt uz to sniedz vecākiem, platformām un tiesībaizsardzības iestādēm vairāk iespēju identificēt apdraudošu uzvedību un rīkoties, pirms kaitējums var pastiprināties vai pat rasties.

Tas ir svarīgi tāpēc, ka tad, kad jaunieši tiek izstumti no atbildīgām un vērtības cienošām platformām, viņi nenonāk neitrālā vidē. Daudzos gadījumos viņi pārceļas uz riskantākām, neuzraudzītām telpām vai atrodas jurisdikcijās, kurās var izvairīties no tiesībaizsardzības iestāžu veiktās izmeklēšanas. Šādās vidēs vecākiem, platformām un tiesībaizsardzības iestādēm ir ierobežoti veidi, kā ātri reaģēt.

Kā ieguldījumi drošībā izpaužas praksē

Mans pašreizējais darbs ir nostiprinājis šo atziņu.

Strādājot Snap, esmu redzējis, kā uzņēmums cenšas iekļaut drošības līdzekļus tieši produkta lietošanas pieredzē, nevis uztver drošību kā kaut ko sekundāru. Attiecībā uz jaunākiem lietotājiem tas ietver dizaina izvēles un aizsargmehānismus, kuru mērķis ir samazināt risku, nevis tikai reaģēt uz to. Tas ietver stingrākus noklusējuma iestatījumus pusaudžiem, plašas redzamības ierobežošanu un tādu rīku izveidi, kas sniedz ģimenēm plašāku ieskatu par to, kā jaunieši izmanto pakalpojumu.

Vienlīdz svarīgs ir fakts, ka tas atspoguļo pamatprincipu, kas likumdevējiem būtu jāpatur prātā: pastāv būtiska atšķirība starp pusaudžu turēšanu vidē, kurā ir drošības sistēmas, ziņošanas kanāli, vecāku rīki un atbildības struktūras, un šo pusaudžu novirzīšanu uz vidi, kurā šādu aizsardzības līdzekļu var nebūt vispār.

Viens no šādas filozofijas piemēriem ir platformas Snapchat Ģimenes centrs. Tas sniedz vecākiem un aprūpētājiem plašāku ieskatu par viņu pusaudžu saziņas loku, nesen pievienotajiem draugiem, laika pavadīšanu platformā Snapchat, noteiktiem privātuma un drošības iestatījumiem, atrašanās vietas kopīgošanas iespējām un citiem signāliem, kas var palīdzēt ģimenei savlaicīgi pamanīt problēmas un agrāk sākt sarunas. Šie rīki neizslēdz visus riskus. Tomēr tie rada redzamību un iespējas iejaukties.

Neparedzētās sekas, kas likumdevējiem būtu jāapsver

Galvenais pieņēmums daudzos priekšlikumos par vecuma ierobežojumiem ir tāds, ka nepilngadīgo noņemšana no populārākajām platformām novērš risku.

Mana pieredze liecina par kaut ko atšķirīgu. Risks nepazūd. Risks pārvietojas.

Likumdevējiem mazāk jākoncentrējas uz jauniešu izslēgšanu no platformām, un vairāk jādomā par platformu drošības veicināšanu. Tas nozīmē izstrādāt produktus ar vecumam atbilstošiem aizsardzības līdzekļiem, nodrošināt vecākiem jēgpilnus rīkus, ieguldīt uzticības un drošības komandās, uzlabot ziņošanas un atklāšanas sistēmas, sadarboties ar tiesībaizsardzības iestādēm, palielināt pārredzamību un nodrošināt jauniešu digitālo prasmju apgūšanu. Šie pasākumi tieši novērš iespējamo risku, vienlaikus nodrošinot jēgpilnus rīkus, iespēju identificēt problēmas un rīkoties, pirms kaitējums saasinās.

Drošība, nevis simbolisms

Jauniešu aizsardzība tiešsaistē ir viens no svarīgākajiem mūsdienu politikas izaicinājumiem. Tomēr efektīva politika prasa vairāk nekā tikai labus nodomus. Tai ir nepieciešama izpratne par cilvēku faktisko uzvedību.

Mana pieredze, izmeklējot bērnu izmantošanu, piedaloties slepenās operācijās, vadot bērnu drošības organizāciju, sniedzot liecības Kongresā un pašlaik strādājot tehnoloģiju uzņēmumā, ir ļāvusi man izdarīt vienu secinājumu: bērni ir pelnījuši drošāku pieredzi tiešsaistē, nevis politikas risinājumus, kas vienkārši izved viņus ārpus redzesloka.

Risinājums nav tikai jauniešu noņemšana no platformām, kurās jau ir ieviesti drošības pasākumi. Risinājums ir veidot un pieprasīt digitālās vides, kurās drošība, atbildība un iejaukšanās ir iestrādātas pašā pieredzē.  Mērķis nedrīkst būt simbolisks. Mērķim jābūt drošībai. Un tas ne vienmēr ir viens un tas pats.

— Džons Picuro, uzņēmuma Snap Inc. Tiesībaizsardzības un Drošības politikas vadītājs